Svētku pārdomas

6. apr. 2026, Nav komentāru

Svētkus var svinēt dažādi. Nav viena pareizā veida. Kāds dodas uz baznīcu. Kāds krāso olas. Kāds satiek tuviniekus. Bet vēl kāds nesvin vispār. Un jebkurš no veidiem ir atbilstošs katram individuāli.

Es ik pa laikam domāju par to, ka mums no visām pusēm nāk padomi – kā darīt pareizi. Pat kā atpūsties pareizi – neejot sociālajos tīklos, pastaigājoties neizmantojot austiņas, nelasot īsziņas vai vispār izslēdzot telefonu, ēdot tikai veselīgi, tātad neatļaujoties arī kādreiz vienkārši panašķoties ar ko neveselīgu, ātri pagatavotu vai vienkārši veikalā nopirktu.

Es tomēr teiktu, ka katrs var atpūsties tā, kā viņam ir ērti. Kādam tā ir atslodze no ēst gatavošanas un kaut kā neveselīga nopirkšana, izbaudot, ka ir reize, kad var nestāvēt pie plīts, pat ja ikdienā tas patīk. Cits dosies skrējienā, baudot austiņās savu mīļāko mūziku un ķerot kaifu no visa procesa. Kāds atbildēs uz negaidītu zvanu un ļausies spontānam draugu satikšanās priekam. Un tas ir tik forši! Ir forši mums būt tādiem, kādi mēs esam, nevis kā citiem šķiet pareizi.

Jo tieši tad, kad darām to, kas mums patiesi patīk – pat ja tā ir svētku nesvinēšana, tad, kad it kā visa Latvija svin, - tieši tad mēs esam vislaimīgākie, tad mēs vislabāk uzlādējam savas iekšējās baterijas un rodam prieku no šodienas mirkļa. Un, jā, tad mēs atjaunosim spēkus arī savām darba dienām, kas ne vienmēr ir vienkāršas un vieglas.

Man patīk Lieldienās krāsot olas un izdomāt dažādus veidus, kā to var izdarīt, bet ir bijušas Lieldienas, kad es tās vienkārši izvāru un viss, un arī tā var. Lieldienās man nepatīk šūpoties, jo tad visbiežāk ir jāgaida rindā, jo visi izrādās grib pašūpoties. Bet esmu noķērusi ļoti īpašu sajūtu zeltainā rudenī parkā, kurā tobrīd nav neviena cilvēka, iesēžoties šūpolēs, lēni šūpoties un sajusties gluži kā siltā apskāvienā, raisoties dažādām pēkšņām atmiņām. Mirklis, kuru ar siltu sajūtu atceros arī šodien.

Bet ja gadījumā Tu esi tas cilvēks, kurš jūtas labi tad, ja dara pareizi, tad dari tieši tā. Tas ir Tev vispiemērotākais veids. Lai mums izdodas!

Sapnis... Dzīve

5. apr. 2026, Nav komentāru

Pirms 20 gadiem mēs ar domubiedriem sanācām kopā, jo vēlējāmies grāmatā apkopot mūsu pašu – latviešu – sapņus par dzīvi. Jo mums katram ir sapnis. Un sapnis kļūst par mūsu dzīvi, ko piedzīvojam dienu no dienas.

Nereti kādas idejas vai ieceres īstenošana nenotiek gluži tā, kā sākotnēji iecerēts, bet galvenais ir tā iekšējā sirds balss, kas stiprina un saka - tas ir iespējams un tas ir vajadzīgs. Un jāteic, ka ir vērtības, kas 20 gadu laikā nav mainījušās, man arī šodien ir sajūta - ir svarīgi sapņot un piedzīvot dzīvi caur saviem personīgajiem sapņiem, pat ja dzīve met lokus un līkumus, un aizved pa citiem ceļiem, kas arī izrādās ļoti nozīmīgi un būtiski.

Es kādreiz nesapratu, kāpēc mani interesē tik dažādas jomas - komunikācija, žurnālistika, sabiedriskās attiecības, rakstītais vārds, masāža, rūpes par cilvēkiem, teātra māksla, vizuālā māksla, fotogrāfija, vienkārši būšana dabā, bērni un viņu prieks, instrumentspēle, savstarpējās sarunas, kas iedvesmo, vēlme uzklausīt un stiprināt otru.

Bet, gadiem ejot, sapratu, ka katrai manas dzīves mozaīkas daļai ir sava nozīme un vērtība, un tieši tās visas kopā man ļauj nonākt līdz tam, lai darītu un piedzīvotu to, kas man tik ļoti patīk - rakstīt, zīmēt, fotografēt, sarunāties ar cilvēkiem, palīdzēt katram ielūkoties pašam sevī, iedvesmot, vienkārši būt līdzās, radīt bērniem laimīgu bērnību un ticību cilvēkiem, pasaulei un dzīvei. Tāpēc es rakstu, uzklausu cilvēkus, fotografēju, esmu Dakteris Klauns, sniedzu pieskārienu un iespēju relaksēties ar karsto akmeņu masāžu, vadu izzinošas meistarklases rokraksta analīzē un analizēju rokrakstu cilvēkiem individuāli. Tam visam ir nozīme, un mums katram ir nozīme.

Jo dzīve ir sapnis un sapnis ir dzīve.